"We, the Web Kids". Viens no atziņpilnākajiem dokumentiem par interneta paaudzi no interneta paaudzes. Paaudzes manifests. Tepat no kaimiņiem. Šī gada 11. februārī publicēts kādā Polijas laikrakstā, bet, iztulkots angļu valodā, jau pāris nedēļām guvis plašu publicitāti globālajos blogos un medijos.
Tikai divi "izvilkumi":
Un lūk arī īpašais veltījums AKKA/LAA:
Kopējo sociāli-ekonomisko noskaņojumu Eiropā un pasaulē, jo īpaši jauniešu vidū, atkal precīzi notvēruši un vakar ar nevainojamu, reālu piedāvājumu (kampaņu) klajā nākuši sociāli-provokatīvās komunikācijas lielmeistari - Benetton.
Ikvienu jaunieti (18 - 30 gadi), kurš ir bez darba, Benetton aicina mēneša laikā iesniegt konkursam savu projektu vai ideju, rosināt citus balsot par šo ideju un tādējādi - iespēju kļūt par vienu no 100 "Unemployee of the Year", kas varēs realizēt uzvarējušos projektus ar Benetton atbalstu.
Projektu iesniegšanas un balsošana par projektiem noteik izmantojot sociālo tīklu reģistrāciju (Facebook), ar visiem viegli prognozējamajiem pozitīvajiem balakusefektiem ziņas izplatībai un projekta pamanāmībai. Un noteikti sekos arī komunikāciju vilnis uzvarējušos projektus izziņojot un pēc tam arī pakāpeniski daloties ar realizācijas rezultātiem.
TV klips ir tikai neliela daļa no komunikācijas, tikai sākums. Bet jaudīgs sākums.
"Krīvu krīvs Bērziņtēvs ir galvenais Baltais Tēvs.
Viņam Baltie Tēvi klausa un izpilda visus viņa norādījumus, kurus saņem pārsvarā pa zibensdrāti, jo vienvirziena sakari atbrīvo no jebkādas domāšanas"(c) Balto Tēvu Mājas Vietne, "Kas ir Baltie Tēvi",
20. gadsimta 90to gadu nogalē
Sausi informatīvas un pelēkākas par pelēku bija abu mūsu valsts vadītāju gadu mijas runas. Janvāra pirmajās dienās, referenduma aktivitātēm sākoties, tām sekoja vadošu valsts amatpersonu, politiķu un "ekspertu" aicinājumi pēc "informatīvas kampaņas".
Pat ja aicinājumi pēc "informatīvas" kampaņas ir tikai neapdomīgi lietoti vārdi, tie tomēr rada zināmas bažas par visai fundamentālu izpratnes trūkumu par komunikācijas lomu mūsdienās gan valsts pārvaldē, gan politiskā procesa dalībnieku un viņu padomdevēju vidū. Savukārt masīvais "informatīvo" kampaņu daudzums pēdējo gadu laikā liek ar bažām raudzīties arī daudzu komunikāciju un marketinga vadītāju kompetenci.
Ne mazāk kā pieci līdz septiņi gadi mēs dzīvojam informatīvās pārpilnības (abundance) nevis deficīta (scarcity) laikmetā, kā tas bija iepriekšējos gadu tūkstošus. Informācijas vienkārši ir par daudz un kad tā ir nepieciešama, tā vienmēr ir pieejama dažu sekunžu laikā. Ikvienam. Ar ļoti retiem izņēmumiem informācija nevar radīt būtisku atšķirību vai mainīt rīcību, jo īpaši jā tā viņam tieši tajā brīdī nav vajadzīga, jo īpaši tik svarīgos un dziļi emocionālos jautājumos, kā attieksme pret valsti.
Daži (bet ne visi) no komunikāciju uzdevums šajā situācijā ir (a) radīt interesi, (b) rosināt un uzturēt dialogu, (c) radīt emocionālu pārdzīvojumu, (d) polarizēt attieksmi un provocēt noformulēt viedokli, (e) iesaistīt adresātus darbībā u.t.t.; un to nevar izdarīt informējot un dodot vēl un vēl vairāk informācijas.
Lai rosinātu rīcību vai sava viedokļa formulēšanu, ir nepieciešams radīt emocionālu pārdzīvojumu vai/un veidot divvirzienu komunikāciju, kurā ir iesaistīts arī adresāts, nevis nodarboties vienvirziena runāšana "uz viņu", tai skaitā informēšanu.
Informēšana varēja būt nozīmīga stratēģija informācijas deficīta laikmetā (vēl pirms 10 gadiem), bet šodien tā ir efektīva tikai ar vienu nosacījumu - ja svarīgāks par rezultātu ir mīļais miers un stabilitāte. Gandrīz nekāda riska un nekādas atbildības. Nekādu bažu par to, kas seko pēc šīs informēšanas. Esam informējuši un viss. Ķeksītis. Miers un bērziņš, stabila darba vieta un alga.
Varbūt tieši tāpec "informatīvu kampaņu" lavīna rādās esam kļuvusi par drošo miera ostu gan ne tikai valsts pārvaldes, bet arī daudzu valsts uzņēmumu komunikāciju un marketinga "speciālistu" vidū, kā arī Eiropas un Latvijas valsts komunikāciju naudu "apgūšanā".
Valsts vadītāju runas ir tikai atspoguļojums daudz plašākai problēmai (izaicinājumam) - pieaugošam izpratnes trūkumam par kvalitatīvas, profesionāli veidotas komunikāciju lomu politikā, ekonomikā, biznesā, uzņēmējdarbībā un sociālo un ekonomisko izaicinājumu risināšanā, jo īpaši uzņēmumu vadītāju vidū un, šķiet, arī visai dramatiskam kompetences un profesionalitātes kritumam komunikāciju speciālistu vidū gan politiskajā komunikācijā, gan biznesā pēdējo 3-5 gadu laikā.
Bet atgriežoties pie valsts vadītāju komunikācijas. Vai ir iespējams savādāk? Jā. Vai to ir iespējams izdarīt visaugstākajā, valsts vadītāju līmenī? Jā.
Divi nelieli piemēri no mūsu kaimiņiem.
Īsi pēc gadu mijas redzot šo klipu pirmo reizi un saprotot tikai nosaukumu ("100 iemesli kāpēc dzīvot Igaunijā ir labi") bija skaidrs, ka tā ir lieliska kampaņa:
Vienkārši, cilvēciski, skaidrā igauņu valodā, bet slēpšanās aiz pārspīlēti inženierētām un "mediju treniņos" slīpētām PR konstrukcijām. Bez sava viedokļa uzspiešanas vai "informēšanas"; tā vietā iedvesmojot un rosinot cilvēkus domāt pašiem, formulēt savu viedokli un, ja ir vēlēšanās, līdzdarboties, izmanotojot sociālo tīklu dotās iespējas.
Savukārt pagājušā gada rudenī plašu pasaules mediju uzmanību piesaistīja izcilā un daudzšķautņainā "Inspired by Iceland" kampaņa, kuras viens no visvairāk apspriestajiem elementiem bija Īslandes prezidenta personiskais uzaicinājums valsts viesiem viesoties viņa mājās uz pankūku cepšanu.
Abu uzrunu gadījumā ne mazāk svarīgi par to KAS tiek teiks ir tas, KĀ šī saruna tiek veidota. Pie tam abos gadījumos tieši ar "KĀ" daudz vairāk nekā ar "KAS" abas uzrunas parāda (nevis stāsta) par valsts vadītāju vīziju par savu valsti - par to, kādām, kādās vērtībās balstītām un kādā rīcībā veidotām tām būt.
Ne vēsts no sausas informēšanas vai cita veida vienvirziena komunikācijas (kas atbrīvo no atbildības, kā jau minēts ieraksta sākumā). Ne vēsts no ziloņkaula troņiem, no kuriem tiek runāts. Abas uzrunas šķiet esam daļa no cieņas pilnas sarunas ar valsts pilsoņiem (un arī valsts viesiem) kā ar līdzvērtīgiem sarunas biedriem.
Un ja šāda veida komunikācija tiek veidota valsts vadītāju līmenī (un ideālajā gadījumā arī iespējami daudzu valsts institūtu un valsts uzņēmumu kvalitatīvā saziņā ar sabiedrību), tas uztur, iedesmo un rosina veidot cilvēcisku, kvalitatīvu, emocionālu un cieņas pilnu saziņu arī citās sfērās un pats galvenais - arī visu valsts iedzīvotāju ikdienā, visu valsts izaicinājumu risināšanā.
---
p.s. Tiem, kas uzskata, ka šo prinicpu ievērošana ir gandrīz neiespējama svarīgā politiskā runā, aicinu izlasīt runu, ko Igaunijas prezidents Ilvess teicis vakar, valsts neatkarības dienā - tajā, neskatoties uz tās oficiālo raksturu, ir vairāk nekā daži divvirzienu komunikācijas piemēri, lai arī valstsvīra runa itkā ir vienvirziena komunikācijas instruments.
photo via: http://www.flickr.com/photos/daybis/3028788248/sizes/z/
"To be a good citizen you need a working knowledge of science, mathematics and engineering. Not in detail, but working knowledge. Its driving economic development in 21st century and to be a good citizen you have to have this capability"
STEM. Science, Technology, Engineering and Mathematics. Vai ZTIM, ja izmantot šo vārdu tiešo tulkojumu uz latviešu valodu. Šis, iespējams, būs viens no akronīmiem, ko tuvāko gadu laikā laiku pa laikam sastapsim angliski vēstošajos globālajos medijos.
Pagājušnedēļ ASV ar prezidenta atbalstu pieteikta programma "Change the Equation", kuras mērķis ir veicināt vienu no valsts konkurētspējai nozīmīgiem aspektiem. Vairāk nekā 100 globāli atzītu korporāciju alianse (Intel, Xerox, Google, Facebook u.t.t.) sola rīkoties, lai veicinātu skolēnu interesi par zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātnēm un matemātiku, kā arī lai nodrošinātu strauju izglītības kvalitātes izaugsmi šajās tēmās.
Rīkoties, jo ASV atrodas pārāk zemu savā konkurētspējā šajās tēmās - ārpus labāko divdesmitnieka vairākos no reitingiem un ASV ekonomikai laikā līdz 2018. gadam būs nepieciešamas vēl apmēram 8'000'000 darbavietas ar ZTIM saistītajās kompetencēs. Nemainot situāciju, šīs paaudzes vietējie speciālisti vairs nebūs konkurētspējīgi (saskaņā ar plašāku pētījumu, kas veikts Džordžtaunas universitātē).
Programmas būtību - motivāciju, nozīmīgumu valstij, mērķus un pamatprincipus - apkopo neliela tās vadītāja, bijušā Intel izpilddirektora, pēc tam arī padomes priekšsēdētāja un prezidenta Kraiga Barreta uzruna pirmajā video.
Otrs pievienotais video - ASV prezidenta runa programmu piesako - parāda kā šī tēma tika politiski iepakota un pasniegta plašākai auditorijai, arī uzsverot tās nozīmīgumu ASV konkurētspējas uzturēšanā.
Abos video nomainot valsts nosaukumu ar "Latvija" iegūstam ļoti labu pamatu pārdomām arī par mūsu valsts konkurētspēju un iespējams arī vēl vienu rosinājumu sarunai par iespējām un veidiem, kā varam attīstīt un uzturēt spēkā šīs kompetences arī Latvijā. Ne tikai attiecībā uz ZTIM, bet arī citām nozarēm, kurās mums varētu būt cerības sasniegt vai saglabāt konkurētspēju pasaulē. Lai to paveiktu, ne vienmēr ir nepieciešams 100 korporāciju atbalsts.
Pieteikuma runa:
Pagājušās nedēļas nogalē pārskatot gūzmu ar neizlasītiem rakstiem blogos, kuriem sekoju ar Google Reader, atradu dokumentu, kura galveno tēzi ļoti līdzīgā, tikai mazliet politkorektākā formā ("Digital is not about digital at all") esmu laiku pa laikam lietojies gan savās prezentācijās, gan tiekoties ar klientiem, gan iekšējās diskusijas.
Lietojis to kā nelielu provokāciju, lai kampaņas izstrādē (a) novērstu aklu fokusēšanos uz tehnoloģijām un rosinātu izvairīties no risinājumiem, kuros dominē "tehnoloģijas tehnoloģiju vārdā" un lai (b) veicinātu fokusu uz cilvēku vēlmēm, vajadzībām, izaicinājumiem un rīcības motivāciju.
Dokuments ir no Lielbritānijas, no "National Digital Inclusion Conference", kas notika jau piekto reizi un kā vienmēr bija veltīta digitālo tehnoloģiju izplatībai valsts un sabiedriskajā sektorā un tieši tāpēc jo īpaši nozīmīgā šī britu aģentūras provokācija varētu būt mūsu valsts pārvaldes "tehnoloģiski" domājošajai daļai. Bet ne tikai.
Šo dokumentu ar minimālām korekcijām varētu pārrakstīt arī reklāmas nozarei gan Latvijā, gan pasaulē. Kāpēc? Un kāpēc tagad, digitālajā tehnoloģiju radīto iespēju uzvaras gājiena laikā, ir svarīgi? Par to var mazliet sīkāk lasīt jaunākajā ierakstā manā blogā angļu valodā.
"BARNARDO’S has launched a unique campaign
in which teens from across the UK will deliver
their own “brutally honest” speech on Christmas Day"
Gadu mijā britu sabiedriskā organizācija Barnardos ciešā sadarbībā ar vienu no šībrīža spilgtākajām digitālajām aģentūrām - Londonas POKE - un līdzdarbojoties YouTube un MySpace realizējuši sociālo projektu, kurš guvis plašu atsaucību ne tikai jaunās paaudzes vidū. Burtiski pāris minūtes pēc karalienes Elizabetes II ikgadējās un laikam jau formālās ziemassvētku apsveikuma runas tika "pārraidīta" padsmitnieku paaudzes "uzruna nācijai" - "The Teens Speach".
Tā tika "pārraidīta" atbilstoši šī laika un šīs paaudzes prasībām - sākumā "tiešraide" MySpace galvenajā lapā, pēc tam padarīta pieejama YouTube un pēc tam - aktivizējot dialogu citos digitālajos kanālos.
"The Teens Speach" ir bijis lielāks, vairāku mēnešu projekts ar simtiem interviju un desmitiem videointerviju; ar blogu, kurā padsmitnieki varēja līdzdarboties šīs uzrunas tapšanā un sev patiesi svarīgu tēmu identificēšanā; ar plašāku padsmidtnieku aktivitāšu un pašizpausmju izziņu YouTube, Twitter, MySpace un citās sociālajās platformās.
Projekta redzamākais rezultāts ir koncentrēta dokumentālā filma (17 minūtes) par to, kas svarīgs šībrīža padsmitniekiem un par to, kā viņi redz sabiedrību ap sevi, savas problēmas un iespējas, par to, kādi ir viņu sapņi un galu galā - kas ir svarīgi viņiem. Līdzās tam tā ir iespēja pārējām paaudzēm turpināt veidot (uzsākt?) dialogu ar paaudzi, kura pēc dažiem gadiem būs aktīva sabiedrības daļa. Un uzsākt šo dialogu ar ieklausīšanos un sadzirdēšanu.
via: Neil Perkin, The Guardian,
Šīs nedēļas sākumā tika atklāta šībrīža pasaulē augstākā celtne Bur Dubai. Vienlaikus ar atklāšanu tā tika arī "pār-zīmolota" (re-branded) par "Burj Khalifa", lai simbolizētu ne tikai Dubaju, bet arī visu reģionu un rosinātu interesi par to. Bet iespējams arī, lai simbolizētu kādu laikmetu, tagad un arī turpmākajām paaudzēm.
Dienu pēc atklāšanas The Guardian īsā rakstā vērš uzmanību uz to, ka liela daļa no pēdējo 100 gadu "pasaules augstākajām celtnēm" ir kļuvušas arī par tieši tā brīža ekonomisko un finansiālo krīžu simboliem: Ņujorkas "Empire State Building" (1934), kas atvērās trīsdesmito gadu krīzes viskarstākajos gados; Ņujorkas Dvīņu torņi (1973/74) un Čikāgas "Sears Tower" (1972) septiņdesmito gadu pirmās puses naftas krīzes laikā; Londonas "Canary Wharf" (1991) šī laika vērtspapīru krīzes laikā; Malaizijas "Petronas Tower" (2002) gadu tūkstošu mijas Āzijas krīzē.
Tas ir acīmredzami un pašsaprotami - laiks pirms krīzēm vienmēr ir pārspīlētu ekspektāciju (inflated expectations), nesamērīgu tēriņu un nemaz ne tik lētu ārišķību periods. Visas šīs būves ir iecerētas un projektētas daudzus gadus pirms krīze kļuvusi pamanāma visiem. Un tie, kas šos sapņu projektus ir virzījuši, kāju uz gāzes pedāļa turēdami, lielā mērā ir virzījuši arī šīs valstis vai reģionus pretīm krīzēm, gan redzamām, gan mazāk pamanāmām.
Bet nav jau sevi jāierobežo ar "The Guardian" piedāvāto versiju - varam skatīties arī mazliet plašāk. Ikviens laikmets ir atstājis savas zīmes, daudzas no kurām (vai to tapšana) ir vai ir bijusi samērā bezjēdzīga. Ēģipte ar piramīdām. Ķīna ar savu sienu nekurienes vidū.
Nav nemaz izlēdzams, ka līdz ar "Burj Khalifa" ir sasniegta arī kāda robeža. Nav dzirdēts, ka kāds gatavotos to pārspēt, vismaz augstumā. Un tas ir plaši zināms, ka lielākā daļa no pēdējiem "rekordistiem", lai arī skaļi apspriesti un pamanāmi, tomēr ir bijuši samērā pašmērķīgi, neefektīvi un nav spējuši radīt vērtību vairāk kā tikai objekti, kas piesaista tūristus. Līdz ar ko augstāk redzamā debesskrāpju saime, un jo īpaši jau tās līderis, ar laiku var kļūt par kāda laikmeta simbolu. Un kas zina - varbūt "Burj Khalifa" iezīmēs kāda daudz lielāka laikmeta beigas.
Laikmeta, kurā ieraudzījuši mirāžu, daži uz naftas trubas sēdošie, to arī realizēja, tuksneša vidū ar 800 metru augstu torni kā augstāko šī laika simbolu, daudz nedomājot par sabalansētu pārējo nozaru un reģiona attīstību, par ilgstošu ieguvumu sabiedrībai, nedomājot par rītdienu. Tā, itkā tā truba viņiem būs pilna vienmēr. Laikmeta, kuru raksturoja pārmērības, tiekšanās uz augšu par katru cenu, nerēķinoties ne ar vienu. Pašmērķīgu ārišķību laika, kurā izrādīšanās tik bieži bija daudz svarīgāk par radīto (vai iznīcināto) vērtību gan uzņēmumu, gan pašvaldību (emirātu), gan valstu līmenī.
Laikmeta, kurā forma bija daudz svarīgāka par saturu, kurā ātrums un nemainīgi augsts ROI tika vērtēts augstāk par tālredzību un sabalansētu attīstību. Laikmeta, kurā starpniecība bez vērtības radīšanas (varas un ietekmes tirgošana) tika mēģināta saukt par uzņēmējdarbību, lai tā būtu kāda liela uzņēmuma jaunas augstceltnes celtniecības atļaujas izkārtošana, nevienam nevajadzīgie mazie HESi vai nevienas vien nozares "privatizācija" un nemākulīga izsaimniekošana. Laikmeta, kurā slimīga hiperaktivitāte ("gāzi grīdā", "enerģijas dzērieni"), bez dziļākas domas un bez gabaliņa tālredzības, bez līdzsvara un kopsakarību saskatīšanas guva kaut nelielu, tomēr pamanāmu atbalstu.
Vai arī gluži otrādi - šis laikmets, šie mazliet vairāk kā simts gadi tik bieži pašmērķīgas sacensības par to, "kurš augstāk" vai "kurš vairāk" pasaulē (un pārdesmit gadi Latvijā), atstās šos arhitektūras pieminekļus kā atgādinājumus par sevi. Gan Tuvajos Austrumos, gan pie mums.
Un, iespējams, visvairāk ir vērts pievērt uzmanību tām mazajām "Burj Khalifām", kas ir tapušas, top un nākošo gadu laikā taps tepat, mums visapkārt - gan tukšu solījumu un tukšas hiperaktivitātes, gan PR atbalstītu "sapņu" projektu formā, ar vietējiem vai importētiem "arhitektiem" vai biznesa un politbiznesa "arhitektiem" pie stūres.
Manuprāt, mums tagad ir vēl viena ļoti laba metafora, ar kuru tos vērtēt - "Burj Khalifa".
Un to ir nodefinējis Stings, 1987. gadā. Dziesmā par svešinieku lielā, urbānā un viņam, britu iezemietim, mazliet nesaprotamā, bet vienlaikus tik ļoti vilinošā pilsētā. Tieši tādā, kāda tik daudziem šobrīd ir jauno digitālo iespēju un sociālo platformu radītā vide.
Manuprāt, šīs dziesmas galvenā frāze ("Be yourself no matter what they say") ir visvienkāršākais un visprecīzākais līkums darbībai sociālajos tīklos un digitālās vides izpausmēs. Likums, kuru tik daudzi jaunienācēji, jo īpaši korporatīvajā segmentā, ignorē. Likums, kura ignorēšanas rezultātā rodas uzskats, ka "tas Twitter nav priekš manis" vai "tie sociālie mediji nav priekš manis/mums".
Sociālās platformas un digitālā vide dod agrāk neredzētas iespējas parādīt savu personību, vai tās savas personības daļas, kuras ir vai varētu būt interesantas citiem; dalīties lietām, kas tev ir svarīgas, nozīmīgas vai interesantas; uzturēt attiecības un sarunu ar līdzīgi domājošajiem. Bet vienlaikus - ir gandrīz neiespējami, ka ilgstoši un izkalkulēti tavā vietā sociālajās platfromās, jo īpaši jau Twitterī, piedalās kāds cits - kāds PR, vai vēl ļaunāk "jauno mediju" speciālistiņš vai aģentūra. Tas tomēr būs viņš, nevis tu. Tāpat kā vēstules tavā vietā nevar uzrakstīt vai piezvanīt vecākiem tavā vietā nevar kāds cits.
Bet tieši tāpēc visdrošākā stratēģija ir "Be yourself no matter what they say". Twitter, kā šī laika koncentrētākajām izpausmēm un vienlaikus arī kā lielākā mūsu ikdienas simulācija reālā, šī likuma darbību parāda visprecīzāk. Ja tev ir ko teikt, ja tu dari un daries, būšana Twitterī ir vienkārša; ja tu mēģini tēlot kādu citu, izdomāt un izkalkulēt ... .
Pielikumā arī dziesma. Tajā ir vairāk nekā daži vēl citi zemteksti un slāņi.
Laikos, kas tik daudzi no mums pieļauj vai apsver iespēju pārcelties un citu pilsētu vai citu valsti ne tikai, lai savilktu galus kopā, bet arī lai saglabātu savu arodu vai profesiju vai lai meklētu tālākas profesionālās vai akadēmiskās izaugsmes iespējas un jaunus izaicinājumus; laikos, kad tik daudzi no mums studē vai studēs ārpus savas valsts, tādējādi gatavojot sevi arī globālas karjeras iespējai šī ieraksta beigās pievienotā Ričarda Floridas lekcija Google darbinieku auditorijai var būt ārkārtīgi nozīmīgs materiāls apdomāšanai. "Food for thought"
Nepilnu stundu garās uzstāšanās apkopo galvenās tēzes no viņa grāmatas "Who's Your City?: How the Creative Economy Is Making Where to Live the Most Important Decision of Your Life."
Tomasa Frīdmana leģendārajā grāmatā "Pasaule ir plakana" viena no spilgtākajām metaforām ir "In order to innovate in todays world you no longer have to emigrate" - pasaulē bez robežām un ar digitālo tehnoloģiju radītajā saziņas un izziņas iespējām, attālumi dramatiski samazinās un vietai kurā tu atrodies vairs nav tik liela nozīme. Ričards Florida pastāv uz pretējo - ka pasaule šodien, vismaz tad, ja tu vēlies ar savu lietu nodarboties visaugstākajā līmenī un paveikt ko nozīmīgu, koncentrējas un vietai, kur tu atrodies, ir daudz lielāka nozīme nekā nekad agrāk.
Protams, šie divi apgalvojumi neizslēdz viens otru, drīzāk papildina. Un ir arī trešā, apaļā pasaule. Un pat ļoti iespējams, ka mūsu dzīves un lēmumi dinamiski pārvietojas starp trijiem pasaules redzējumiem, kā nelielajā shēmiņā, ko pievienoju šī ieraksta sākumā un kura uzšvīkājās uz papīra videolekciju skatoties - brīžiem tā pasaule ir apaļa, brīžiem plakana un brīžiem ieliecas uz iekšu, koncentrējoties kādā punktā, tad atkal atgriežoties pie apaļā, lai ripotu uz plakano.
Skatamies, vērtējam, komentējam, diskutējam:
(lekcijas video - via @murins - thx!)
foto: Kristaps Kalns, Diena
Vakar man bija iespēja piedalīties kompaktā un visnotaļ interesantā konferencē (diskusijā) "Ko darīt, ja tavu zīmolu skārusi krīze?", ko ar Parex Bankas atbalstu organizēja Diena un Porter Novelli, saistībā ar ikgadējā Reputācijas Topa publikāciju. Šeit neliels, apkopojums no manis teiktā un pāris domas, kas radās vakar vakarā sistematizējot piezīmes un attīstot tās.
---
Recent Comments