Pagājušās nedēļas nogalē veltīju laiku, lai apkopotu savus novērojumus un domas par šī brīža politiskajām kampaņām analītiskam rakstam žurnāla IR protālam. Raksts "Kā darīsim kampaņā nenoslēpsi: kad jāvada politiskās komunikācijas, nevis reklāmas spēle" tika publicēts 31. augustā.
Saskaņotot ar IR redakciju šodien publicēju rakstu arī savā blogā. Papildinu to ar divām rindkopām, kuras tika saīsinātas, lai iekļautos ieteiktajā raksta apjomā. Iespējams, šo rakstu padara mazliet dzīvāku.
----------------------------------
Palicis tikai mēnesis līdz mūsu valstij nozīmīgākajām vēlēšanām pēdējo 12 gadu laikā. Tas ir īss laiks, īpaši situācijā, kad tiešas apmaksātas reklāmas ietekme politiskajās kampaņās ir mazinājusies, mediju loma mūsu dzīvē būtiski mainījusies, brīva un profesionāli dziļa žurnālistika pamatīgi papluinīta.
Šajā kampaņā pieaugoša nozīme būs politiskajam produktam un politiskajai komunikācijai – spējai artikulēt savu politisko piedāvājumu un vīziju par to, kādu valsti un kā mēs veidosim, tad – prasmēm to iepakot un izskaidrot dažādos formātos no komunikāciju materiāliem līdz debatēm ar vēlētājiem.
Kampaņu dinamika jau ir iezīmējusies, un bez lieliem satricinājumiem būtiski mainīt priekšvēlēšanu līdzsvaru kļūst jo dienas, jo grūtāk. Pat ja kampaņā ir plašas iespējas manipulēt ar solījumiem – “ko darīsim”, tad ne mazāk svarīgo “kā darīsim” tā parāda skaidri.
''Vienotība''. Vai neizmantoto iespēju kampaņa?
''Vienotība'', iespējams, ir vienīgais politiskais spēks, kurš varēja būtiski mainīt spēku līdzsvaru šajās vēlēšanās. Piepildot ''Vienotības'' jēdzienu ar laika garam atbilstošu jēgu, otro reizi pēdējo 20 gadu laikā bija iespēja mēģināt saliedēt ap lielāku ideju par mūsu Valsti ne tikai “savējos”. Saliedēt ap plānu, kas veidots nevis uz vakardienas (prievīšu un nacionālā romantisma) bāzes, bet pragmatisma un ideālisma, profesionalitātes un mūsdienīgai Rietumu valstij atbilstošu vērtību krustpunktos. Saliedēt ap tiešu, atklātu un dziļu sarunu ar vēlētējiem pēc būtības – tādu, ko konkurenti nevar atļauties.
Valdības vadītājs, liels atbalstītāju skaits, caurmērā laba reputācija un vārdu atbilstība darbiem. Pieredze politiskajā manevrēšanā kombinācijā ar jaunu, spilgtu personību piesaisti. Visi priekšnosacījumi. Atlika tik panākt vienotību...
Tā vietā ''Vienotības'' kampaņa pagaidām atgādina remdenu aktivitāšu kopumu ar vēlmi nostiprināt trīs partiju apvienības visai drošo pozīciju, nevis pacelt latiņu augstāk – uzvarēt vēlēšanās vai vismaz izdarīt visu iespējamo, lai nostiprinātu šīs valsts virzību modernas, mūsdienīgas un iespējami neatkarīgas Eiropas valsts virzienā.
Kampaņa, kuras galvenā sastāvdaļa vairāku mēnešu garumā bija kampaņas neesamība. Visai prasmīga manevrēšana starp citu spēku izliktajiem slazdiem un mēģinājumiem uzspiest savas tēmas mijās ar nespēju radīt jēgpilnus politiskos notikumus, kuri mainītu spēku samēru un notikumu dinamiku, paplašinātu atbalstītāju loku.
Arī šobrīd notiek skatīšanās atpakaļ uz paveikto daudz vairāk nekā uz priekšu. Tīksmināšanās par dzimšanas dienām un mazajiem notikumiem pašu nometnē laikā, kad tiek liktas likmes par valsts nākotni. Nedēļām ilgas atsauces uz “programmas slīpēšanu” un rezultātā remdena un mazliet formāla progamma, bez uzdrīkstēšanās un dvēseles. Iespējams, pārslīpēta.
Nepamet sajūta, ka tie joprojām ir mēģinājumi pārdot “tos pašus vecos sevi” nelielā Atmodas laika romantisma mērcē, nevis uzstādīt jaunus spēles noteikumus. “Tādi esam, ņemiet par labu”, nevis plašākas sarunas rosinājums par to “Kā mainīsimies, kādā valstī dzīvosim, kā mēs visi kopā šo valsti par labāku veidosim, uz kādām vērtībām to būvēsim?”
Ar līdzšinējo, visticamāk, pietiks, lai noturētu lielu daļu “savējo” un par ''Vienotību'' nobalsotu arī daļa no “mazākā ļaunuma meklētājiem”. Taču bez uzdrīkstēšanās, drosmīgiem un vienlaikus gudriem risinājumiem paveikt lielas lietas nav iespējams. “Mazākais ļaunums” tomēr ir balsojums Pret citiem daudz vairāk nekā Par.
Ja ''Vienotība'' atlikušā mēneša laikā neparādīs raksturu un izlēmību kombinācijā ar veselīgu pragmatismu un ideālismu, ja nespēs pasniegt savu vīziju par šīs valsts nākotni emocionālā, plašai auditorijai saprotamā un pievilcīgā veidā, viņiem ir liels risks palikt pie tiem pašiem sākotnējiem “mazliet zem vai ap 20%”. Un tā būs uzskatāma par neveiksmi.
Pēdējā partija – “Varēja būt, bet nebija”
Veiksmīgākie no jaunajiem projektiem, jo profesionālākie komunikācijā. Jau sākot ar paziņojumu par dibināšanu, Pēdējai partijai (PP) ir izdevies parādīt daudz izdomas tādu notikumu radīšanā, kas iegūst atspoguļojumu plašākā mediju lokā un rosina diskusijas.
Kamēr citas partijas dzīvo “portālu” laikmetā, PP ir vienīgā, kas ir pamanījusi, izprot un izmanto iespējas, ko dod aktīva jauno komunikāciju platformu lietošana un uz to arī fokusējas. Rezultāts tiek panākts pašu spēkiem un bez papildu izmaksām. Šāda laika garam atbilstoša pieeja nepārprotami uzrunā lai arī nelielu, tomēr komunikatīvi nozīmīgu grupu. Tas vienlaikus ir vērā ņemams signāls pārējām partijām, jo PP iezīmē nākotnes tendences kampaņas veidošanā un vienīgie runā par nozīmīgām digitālā laikmeta tēmām.
Šķiet, vienīgā partija, kura savā programmā vienlīdz runā par principiem (KĀ mēs darīsim) un piedāvā atraktīvu, mūsdienīgu un digitālajam laikmetam atbilstošu atsevišķu paveicamo darbu kopumu, kuru gan tā arī nav izdevies apkopot vienotā koncepcijā. PP dokumenti ir radīti cilvēciskā, saprotamā, asprātīga valodā, un viņu 4000 zīmju programma ir vienīgā, kuru ar interesi ir iespējams izlasīt līdz galam.
No otras puses, līdzšinējās aktivitātēs nepazūd vairākas lielās jautājuma zīmes un maz kas liecina par nopietniem mērķiem vai atbildīgu attieksmi. PP sarunās digitālajā vidē pagaidām dominē liela ārišķība un virspusējība, tiesa gan, ne bez izdomas. Daudz deklaratīvu frāžu, bez apliecinājuma, ka aiz idejām ir dziļāks darbs un pārdomātas realizācijas iespējas (un seku apzināšanās). Mulsina arī visai aktīvie uzbrukumi citām partijām laikā, kad pašu programmā ir daudz oriģinālu, apspriešanas un attīstības vērtu ideju.
Līdzšinējā kampaņa nedod atbildi, vai PP var un grib būt kas vairāk par vienkārši nelielu placdarmu radošai pašizpausmei, no kura uzdot neērtus jautājumus politiķiem un pievilkt komunikācijā stagnējošajām partijām alternatīvu meklējošos “digitālās paaudzes” pārstāvjus.
PLL – “Ne soli atpakaļ, aiz mums ir 5%”
''Par labu Latviju”” (PLL) – vienīgie, kuri, balansēdami uz 5% robežas, atrodas nemitīgā kampaņas stāvoklī, ar katru nākošo aktivitāti pastiprinot sajūtu, ka tas ir izmisīgs mēģinājums noturēties pie varas par katru cenu. Tas arī saprotami – apsaimniekot valsts un Eiropas resursu piedāvātās iespējas, visticamāk, neaizmirstot savējos, jau gadiem rādās esam bijusi viena no galvenajām šī veidojuma arhitektu prasmēm.
Komunikācijas centrā ir nevis atklāta valoda, bet mediju treniņos noslīpētas “piaristu” konstrukcijas kombinācijā ar ekstravagantiem izgājieniem un vērienīgiem šoviem. Pirmajās reklāmās jau sen pazīstamā dziesma cietās skaņās. Uz tiešiem un nozīmīgiem jautājumiem atbildes pēc būtības izdodas iegūt tikai prasmīgākajiem un uzstājīgākajiem žurnālistiem.
Reklāmas vidē jau kādu laiku klejojošo joku par to, ka PLL mediju aģentūra nebija īsti pareizi sapratusi mediju pirkšanas uzdevumu (brief) un reklāmas laukumu vietā nopirka mediju grupu, nu jau var papildināt arī mēģinājumu pielietot šobrīd komunikāciju pasaulē tik populārās “papildinātās realitātes” (“Augmented Reality”) tehniku vienvirziena mediju flagmanī televīzijā.
Toties piedāvātās vērtības un darba stils, ja tomēr paveiksies pievarēt 5% robežu, kampaņa raksturo nepārprotami. Iznīcināt šķēršļus ceļā uz savu mērķi, neatkarīgi no tā, kāds tam būs iespaids uz valsts nākotni.
Solījumi ar cieņu iet cauri sienām kā “gāzi grīdā” evolūcija. Paziņojumi par to, ka uzturēšanās atļauju pārdošana būs ''Latvijas nafta''. Līgumu slēgšana “par mediju vides sakārtošanu”, kas tik ļoti atgādina kādu kaimiņvalsti, kur varas vertikāle jau dominē.
Pāri visam sejās un runās pārnestā nozīmē gluži vai Otrā Pasaules kara laiku devīze “Ne soli atpakaļ, aiz mums ir Maskava”. Klasiska vienvirziena kampaņa, kuras mērķis ir uzvara (5% pārvarēšana) par katru cenu. Skaidrs mērķis, kura sasniegšanai visi līdzekļi labi.
Pārējie
''Saskaņas centrs'' (SC) mēģina “piezagties nemanāmi”. Izmantojot Rīgas mēra plaša spektra aktivitātes un maz izzināto zīmolu “Jānis Urbanovičs”, viņi pietiekoši prasmīgi izvairās no diskusijām par sava rezervistu soliņa kompetenci un to, kur un vai vispār ir ''sarkanās līnijas'', kurām pāri viņi nekāps. Kampaņas lielākais notikums jau ir noticis – 9.maija svinēšana Rīgā. Nepārprotami nozīmīgas cerības tiek liktas uz streiku īsi pirms vēlēšanām, bet lielā mērā tas ir darbs ar pārbaudītām metodēm un pārbaudītu auditoriju.
''Visu Latvijai'' – ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK (VL-TB/LNNK) pagaidām klusē un vēro, laiku pa laikam komentējot citu aktivitātes vai sniedzot kādu paziņojumu. Tomēr tas var attaisnoties – ja ''Vienotība'' turpinās pretnostatīšanos SC, PLL turpinās arvien atklātāku virzību no Rietumu vērtībām uz bizantismu gan vārdos, gan darbos, tad tieši VL-TB/LNNK varētu būt lielākie ieguvēji pat bez lielas kampaņas. Taču, līdzīgi kā pirms četriem un astoņiem gadiem, lielākais jautājums, uz kuru pēdējās nedēļās būs jāatbild – vai līdzās nacionālajai kārtij vārdos un valstvīram Robertam Zīlem Briselē VL-TB/LNNK ir mūsdienīga interpretācija valsts patiesai neatkarībai un mūsu personiskajai brīvībai jaunajos ģeopolitiskajos un ekonomiskajos apstākļos.
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kā jau pēdējā laikā pierasts – jo mazāk saka, jo labāks rezultāts. Kampaņas lielākais uzdevums, šķiet, ir atgādināt, ka arī šoreiz viņi piedalās, bet vienlaikus nepateikt neko lieku, nerosināt liekus jautājumus un izlīdzēties ar vispārīgām frāzēm.
Bez pārsteigumiem
Pagaidām pārsteigumu ir maz, jo īpaši jau pozitīvu. Cerams, ka turpmāk reklāmas kampaņās būs daudz vairāk satura, arī tiešu uzbrukumu un atbilžu politisko tēmu ietvaros, vairāk tiešas valodas un skaidru ziņu, mazāk “buldozeru”, “pīrādziņu”, “komandu” un citu abstrakciju un mākslīgu komunikāciju konstrukciju.
Cerams, veidosies arī visaptverošs dialogs par vērtībām, uz kādām balstīsim mūsu valsts nākotni – uz ''buldozerismu'', iešanu cauri sienām un minhauzenisku mākoņu stumdīšanu vai arī uz neizlēmību, remdenību, pašslavēšanu un līksmošanu par dzimšanas dienām. Vai tomēr ir vēl kāds cits ceļš?
----------------------------------
* - Attēls no: http://www.flickr.com/photos/altemark/337248947/ (cc)
Recent Comments